Halovīns (angliski Halloween) ir Visu svēto dienas priekšvakars, 31. oktobra vakars, kas tiek atzīmēts vairākās valstīs, arī Latvijā.
Tradīcija svinēt šos svētkus ir radusies pirms mūsu ēras. Šo tradīciju iekopuši senie ķelti; iespējams, arī baltu ciltīs svētki tikuši svinēti, - mēs vairāk esam dzirdējuši par veļu laiku, kad mirušo gari apciemojuši savus tuviniekus. Tiem par godu kaut kur ārpusē esot ticis klāts galds ar ēdieniem, ar kuriem tiem mieloties. Šādi galdi klāti pat vēl 19. gadsimtā. Šajā laikā arī aktuāla bija zīlēšana.
Cilvēki, novērojot dabu, centās paredzēt, kāds būs nākamais gads. Mūsu senču ticēja, - ja pie ugunskura nolikti divi rieksti blakus mierīgi viens pie otra deg, cilvēkiem, kuri tos nolikuši, tāda būšot arī kopdzīve. Tāda pati tradīcija sastopama ķeltiem.
Ķelti šajā dienā atzīmējuši gada tumšās puses iestāšanos. Viņu priesteri, druīdi, dedzinājuši ugunskurus, tajos esot ziedojuši dažādus upurus nāvei (ķelti uzskatīja, ka it viss rodas no nāves). Pēc dažādām ugunskurā atrodamajām zīmēm zīlēja nākotni. No ugunskura esot katrs paņēmis pa oglītei, ko mājās pavardā nolikt, tādējādi, pēc to uzskatiem, uguns pavardā dodot lielāku siltumu un degot ilgāk. Pēc ugunskura nodzišanas katrs druīds esot atstājis tam blakus mazu akmentiņu, ja no rīta kāds neatrodas vecajā vietā, tā nolicējs ilgāk par gadu nenodzīvos.
Pastāvēja uzskats, ka šajā laikā atveroties vārti uz viņsauli, un mirušo gari var apciemot zemi, bet kopā ar viņiem no elles ierodas arī visādi nešķīsteņi, raganas, tādēļ priesteri esot saģērbušies atbaidošos tērpos, zvērādās, lai aizbaidītu no sevis šos mošķus. Ķelti esot atstājuši ēdienu ārpus mājām un uz ceļiem, lai mirušie un dēmoni nenāktu mājā ēst.
Gan ķeltiem, gan senajiem baltiem esot bijis likums uguni nededzināt pēc pusnakts.